Mums svarīgi nodrošināt katras federācijas dzīvotspēju. Iedot sēklas naudu, iespēju sākt strādāt, lai ar savām aktivitātēm katra federācija varētu sasniegt jaunus mērķus, attīstīties tālāk un kļūt arī labāk nodrošināta. Federāciju darba novērtēšanas kritēriji līdz ar laiku slīpēti un pilnveidoti. Jaunāko mūsu versiju pārņēma Izglītības un zinātnes ministrija. Šobrīd tā ir modificēta, bet mēs esam atvērti konstruktīvam dialogam, lai sporta organizācijām šie principi būtu skaidri un saprotami,” uzsver Einars Fogelis.
Deviņdesmito gadu sākumā atjaunotajai Latvijas valstij no jauna bija jāmācās demokrātija. Šādai iekārtai būtisks princips, ka sabiedriskās organizācijas pārvalda pati sabiedrība.
Mācīties izdzīvot un dzīvot
Ņemot vērā pieredzējušu Zviedrijas sporta ekspertu padomus, 1993. gada pavasarī tika nodibināta Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), par tās prezidentu ievēlot aktīvu Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas procesa dalībnieku, LOK Izpildkomitejas locekli, bet tās darbībai galīgi neatbilstošas organizācijas – Motosporta federācijas – vadītāju Valdi Kleinbergu. LSFP reģistrēta Latvijas Tieslietu ministrijā 1993. gada 27. maijā. Darbības veids: koordinēt Latvijā atzītu sporta federāciju darbību, pārstāvēt un īstenot to kopīgās intereses, pārstāvēt Latviju Eiropas Nevalstiskā sporta organizācijā – ENGSO.
Pirms tam šo funkciju pildīja Izglītības ministrijas Sporta departamenta (tā uz neilgu laiku tika nodēvēta Sporta pārvalde) Sporta federāciju pārvalde, kuras vadītājs, Galda tenisa federācijas prezidents Egils Puriņš kļuva par pirmo LSFP ģenerālsekretāru, šos pienākumus pildot līdz 2017. gadam, kad viņu nomainīja Artūrs Balodis-Rozītis. Sākotnēji LSFP bija tikai divi algoti darbinieki – ģenerālsekretārs un viņa vietnieks Zigurds Konušs – Puriņa kolēģis no Sporta pārvaldes laikiem.
Pēc neatkarības atgūšanas īsteni patstāvīgas federācijas kā sava sporta veida vai jomas attīstības vadītājas vēl tikai veidojās. Tām bija jāmācās dzīvot. Bet vispirms – izdzīvot, kam bija nepieciešama nauda. Nule atjaunotā valsts spēja piedāvāt niecīgu finanšu apjomu, bet arī tas bija jāsadala pēc biedru skaita un darbības iespējām ļoti atšķirīgām federācijām, kuru gan tolaik nebija daudz vairāk par pussimtu. Pirmais lielais LSFP darbs bija kritēriju izstrāde valsts līdzekļu sadalei. “Aktīvi iesaistījās padomes viceprezidents Rodrigo Slaviņš,” atceras ģenerālsekretārs Egils Puriņš, kuram šādu algoritmu veidošanā lieti noderēja savulaik LU Fizikas un matemātikas fakultātē gūtās zināšanas.
Detalizētākā kritēriju uzlabošanā vēlāk daudz darīja LSFP valdes loceklis Aigars Svars no Sporta deju federācijas. Bet pamatprincipi būtiski nav mainījušies joprojām. Jau tolaik tie bija: juridisko un individuālo biedru (jo sevišķi jauniešu) skaits; dalība olimpiskajās spēlēs, pasaules, Eiropas čempionātos un citās starptautiskās sacensībās; federācijas rīkotās vietējās un starptautiskās sacensības, izglītojošie pasākumi; federācijas pārstāvju darbs attiecīgajās starptautiskajās organizācijās. “Katra kritērija izpilde tika novērtēta ar atbilstošu punktu skaitu. Kādu laiku bija arī sava bonusu sistēma,” stāsta Puriņš. ”Desmit labākās federācijas dabūja papildus 2000 latus, nākamās desmit – pa tūkstotim katra. Faktiski jau tad noteicām prioritāros sporta veidus…”
Baznīcas darbs
Pēc pēkšņas Valda Kleinberga aiziešanas mūžībā 1996. gadā par LSFP prezidentu tika ievēlēts Nacionālās sporta skolas direktors, Modernās pieccīņas federācijas ģenerālsekretārs Andris Kalniņš, kurš šos pienākumus sabiedriskā kārtā pildīja 17 gadus.
“Sporta sabiedrība lielā mērā turpināja dzīvot ar padomju sistēmas domāšanu,” situāciju savas prezidentūras sākumā raksturo Andris Kalniņš. “Federāciju darbība lielākoties bija orientēta uz augstu sasniegumu sportu, talantīgāko audzēkņu atlasi, uz rezultātu. Aizmirstot, ka sports ir brīvprātīgs pasākums. Es pats arī biju sociālisma produkts, vajadzēja mainīties, saprast, cik patiesībā nozīmīgs ir tautas sports. Par finansēm runājot, valdīja uzskats – mums pienākas! Bet tam vajadzīgs apliecinājums, sarunas, pierādījums par nepieciešamību un izpratne par iespējām. Ar to jāstrādā. Tas ir tāds, kā es saku – baznīcas darbs.
Turklāt vajadzēja sabalansēt mazliet augstprātīgos olimpiskos sporta veidus ar neolimpiskajiem un vēl arī tehniskajiem sporta veidiem. Tagad daudz kas notiek attālināti. Sūtam tik ziņas: “Uzraksti! Atsūti.” – “Paldies! Saņēmu.” Tolaik viss notika tiešā komunikācijā ar cilvēkiem. Tas prasīja laiku, bet izdevās izveidot konstruktīvu sadarbību gan ar LOK, gan Izglītības ministriju, un mūsu sporta mājās valdīja miers.”
Jāpiebilst, ka Kalniņa prezidentūras laikā visu valsti un jo sevišķi sportu smagi skāra pasaules finanšu krīze, kuru arī zināmā mērā izdevās pārdzīvot, pateicoties prezidenta diplomāta spējām. “Kolektīvs bija mazs, dzīvojām pieticīgi, bet pamazām augām. Arī starptautiski. Mums pat uzticēja Rīgā organizēt ENGSO kongresu,” ne bez lepnuma norāda Andris Kalniņš.
Bija daudz izcilu sportistu, kas pēc karjeras beigām gribēja strādāt par treneriem, bet viņiem bija cita augstākā vai speciālā izglītība. Lai viņu pieredzi papildinātu ar atbilstošām zināšanām, radās ideja par kursu organizēšanu, kuros varētu apgūt C kategorijas treneriem nepieciešamo izglītības programmu. Vienlaikus arī augstākas raudzes – A un B kategorijas speciālistiem bija nepieciešams papildināt zināšanas, paaugstināt kvalifikāciju, sekojot līdzi jaunākajām atziņām. Lai šos mērķus sasniegtu, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) pasniedzēja Nila Graša vadībā tika izveidots Treneru tālākizglītības centrs, kas ne tikai organizēja apmācību, bet arī izdeva vairākas treneru rokasgrāmatas.
Izglītība nav stikla kalns
Vienlaikus bija nepieciešama arī kontrole pār speciālistu kvalifikāciju, cenšoties nepieļaut, ka par treneriem strādā personas bez attiecīgām zināšanām, kas īpaši izplatīti bija dažādos privātajos fitnesa klubos, un kas veselībai sevišķi bīstami ir darbā ar bērniem un jauniešiem. Tā 2004. gadā tika izveidota un ieviesta treneru sertifikācija un periodiska pārsertifikācija. Izveidoto Sporta treneru sertifikācijas komisiju ilgstoši vadīja LSPA profesors, Latvijas Basketbola savienības eksprezidents Uldis Grāvītis, savukārt šobrīd to jau trešo gadu vada LSPA profesore, Studentu sporta federācijas prezidente Agita Ābele. “Sakarā ar izmaiņām starptautiskajā politiskajā situācijā mūsu darbs kļuvis sarežģītāks un daudzveidīgāks,” stāsta Agita Ābele. “Ievērojami vairāk jāizvērtē ārzemju treneru izglītība un zināšanas, jāveic to pielīdzināšana mūsu sistēmai.” Šobrīd Sporta speciālistu reģistrā ar tiesībām strādāt par treneri ir ap 5000 sporta speciālistu.
Protams, arī pašas federācijas ir ieinteresētas savu speciālistu gudrības kapacitātes paaugstināšanā, šim nolūkam nereti izmantojot starptautisku palīdzību. “Līdz šim federācijas varēja pietiekties LSFP līdzfinansējumam izglītojošo kursu organizēšanai, pieaicinot ārvalstu vai vietējos speciālistus,” par vēl vienu iespēju stāsta Agita Ābele. “Ik gadu šādu iespēju visdažādākajās jomās izmantoja 20 – 30 federācijas.”
Iegūstot vidējo izglītību, ikviens jaunais sportists nonāk krustcelēs. Turpināt tikai atlēta karjeru? Domāt par tālāku nākotni un sākt apgūt kādu profesiju? Mēģināt apvienot ceļus uz abiem mērķiem? “Meklējām motivāciju duālas karjeras veicināšanai un tā nonācām līdz stipendijām studējošiem sportistiem,” atceras Einars Fogelis, kas tolaik bija LSFP valdes loceklis. “Vienojāmies, ka maksimālais stipendijas apmērs varētu būt līdzvērtīgs mācību gada maksai augstskolā. Tas jaunajiem talantiem ļautu nepamest sportu un dažu labu atturētu arī no laimes meklēšanas ārzemēs.” Kopš 2007. gada čaklākajiem studentiem tiek piešķirtas šādas sporta stipendijas. Federāciju ieteiktie pretendenti piedalās konkursā, kurā tiek sadalīti 50 000 eiro. Atkarībā no studentu sekmēm mācībās un sportā stipendijas apmērs svārstās no 2000 līdz 600 eiro. Ar tās palīdzību augstāko izglītību ieguvuši arī vairāki pasaules līmeņa sportisti. Ik gadu šādas stipendijas saņem aptuveni 50 studenti.
Ar pamatsporta veidu – vieglatlētiku 2016. gadā aizsākās LSFP sporta metodiskās literatūras sērija. Šis ļoti pārskatāmais, labi ilustrētais metodiskais materiāls noder arī citu sporta veidu treneriem, sporta skolotājiem, pat amatiersportistiem. Vieglatlētikai sekoja grāmatas peldēšanā, šahā un futbolā.
Sākotnēji kopā ar LOK, vēlāk kā vienīgā finansētāja LSFP piedalījās žurnāla “Sports” izdošanā, kas 14 gadus 369 numuros centās attaisnot savu devīzi – Latvijā sporto 100 veidos, mēs rakstām par visiem! Šie materiāli joprojām pieejami žurnāla digitālajā versijā www.sporto.lv.
Vienot, pārstāvēt un aizstāvēt
“Diezgan trauksmains,” par savas prezidentūras sākumu 2013. gadā saka Einars Fogelis, toreizējais Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas viceprezidents, tagad – prezidents un joprojām LOK viceprezidents. “Mans uzstādījums bija, ka LSFP jābūt federāciju interešu pārstāvošai un vienojošai organizācijai. Šo ceļu esam gājuši, šajā kursā turējušies līdz pat šai dienai.” Lai darbi sekmētos iespējami efektīvāk, tika ievēlēta spēcīga valde, kurā bija personības ne tikai ar lielu pieredzi sportā bet arī saimnieciskajā un politiskajā darbā.
Bet jau pēc pustermiņa jaunās valdes locekļi, kas visi LSFP strādāja sabiedriskā kārtā, bez atalgojuma, ar valdības lēmumu tika padarīti par valsts amatpersonām. Daudziem, galvenokārt biznesā iesaistītiem cilvēkiem tas šķita nepieņemami. “Atis Sausnītis, Pēteris Apinis, Agita Ābele, Agris Blaus, Raimonds Emuliņš, Ilvis Pētersons, Jānis Naglis, Jānis Upenieks, …” Fogelis uzskaita toreizējo sapņu valdi. “Pusi no šiem cilvēkiem federāciju padome zaudēja – toreizējo Volejbola federācijas prezidentu Ati Sausnīti, Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini, ar kura palīdzību mēs uzturējām ciešu saikni gan ar Veselības, gan ar Labklājības ministrijām, Jāni Upenieku – Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāju, Jātnieku federācijas prezidentu Agri Blau, Ilvi Pētersonu, kas joprojām vada florbola – vienu no lielākajām neolimpisko sporta spēļu federācijām, Jāni Nagli – ar milzīgu pieredzi sporta un saimnieciskajā apritē, tagad gan viņš ir mūsu revīzijas komisijas loceklis, bet kā valdes locekli mēs viņu toreiz zaudējām. Mēs knapi saglabājām kvorumu.” Tikai ar milzīgām pūlēm kopā ar Latvijas Olimpisko komiteju izdevās apturēt šāda statusa attiecināšanu arī uz sporta federāciju prezidentiem un nezaudēt vēl vairāk sabiedriski aktīvu un ietekmīgu personību.
Pēc Sporta pārvaldes likvidēšanas 2010. gadā tās funkcijas ar likumu tika nodotas Latvijas Sporta federāciju padomei. “LSFP ir vienīgā sporta organizācija, kura izdod administratīvo aktu par attiecīgās sporta veida federācijas atzīšanu, un rūpējas par tās darbības uzraudzīšanu,” norāda Einars Fogelis. “Bet nekādā gadījumā mēs nepretendējam uz represīvas struktūras statusu. Mūsu pamatuzdevums vienmēr ir bijis būt palīgiem. Palīdzēt federācijām strādāt atbilstoši gan Latvijas, gan starptautiskajai likumdošanai, veicināt to darbību, bet ne ierobežot. Mēs esam servisa organizācija. Būtībā federācijas ir mūsu akcionāri, un mēs kalpojam federācijām.
Mums svarīgi nodrošināt katras federācijas dzīvotspēju. Iedot sēklas naudu, iespēju sākt strādāt, lai ar savām aktivitātēm katra federācija varētu sasniegt jaunus mērķus, attīstīties tālāk un kļūt arī labāk nodrošināta. Federāciju darba novērtēšanas kritēriji līdz ar laiku slīpēti un pilnveidoti. Jaunāko mūsu versiju pārņēma Izglītības un zinātnes ministrija. Šobrīd tā ir modificēta, bet mēs esam atvērti konstruktīvam dialogam, lai sporta organizācijām šie principi būtu skaidri un saprotami. Mēs esam palīgs. Gan sporta organizācijām, gan valstij,” uzsver Einars Fogelis. “Tāds ir mūsu uzdevums.” Šobrīd LSFP biedri ir 95 atzītās sporta federācijas. Diemžēl LSFP kopā ar LOK neizdevās nosargāt iepriekš izveidotos labvēlīgos nodokļu politikas nosacījumus ziedotājiem un nācās apmierināties tikai ar iespējām, ko sniedz ļoti ierobežotais Latvijas reklāmas tirgus.
“Mūsu organizācija bija viena no pirmajām, kas izveidoja savas darbības ilgtermiņa stratēģiju,” turpina LSFP prezidents. “Tajā tika izstrādātas vairākas līnijas, kas transformējās valsts politikas dokumentos gan attiecībā uz tautas sportu, gan augstu sasniegumu sportu un, protams, sporta pārvaldību. Mēs pilnveidojām, precizējām sporta speciālistu sertifikāciju un reģistru. Otra, paralēla joma – šaušanas instruktoru reģistrācija, kas skar vairākas federācijas. Kopā ar kolēģiem uzlabota sporta likumdošana, jo īpaši antidopinga jomā. Pēdējos divos gados bijusi aktīva darbība, ņemot vērā Krievijas agresiju Ukrainā. Latvijā, uzņemot un gādājot treniņu iespējas ukraiņu jaunajiem sportistiem, iesaistījušās faktiski visas federācijas, ar basketbolu sākot un kamaniņu sportu beidzot.”
Kustības maršs
2016. gada augustā ar grandiozu Latvijas florbola čempionāta sezonas atklāšanas spēli, kurā tikās iepriekšējā gada finālisti, pie Brīvības pieminekļa aizsākās “BeActive” jeb Eiropas Sporta nedēļas maršs pa Latvijas sporta arēnām, lielā mērā izmantojot arī brīvdabas iespējas. To nespēja apturēt pat “Covid” pandēmijas ierobežojumi. Pateicoties inovatīviem digitāliem risinājumiem, attālinātas iespējas piedalīties masveidīgās sacensībās, neatrodoties konkurentu pūlī, pirmā piedāvāja Orientēšanās sporta federācija, tai sekoja Riteņbraukšanas, SUP un sērfinga, Vieglatlētikas, Slēpošanas un citas federācijas. LSFP prezidents uzsver arī ilggadējo un uzticamo partneru “Ghetto Games” un “Stirnu buka” ieguldījumu šo pasākumu rīkošanā, kā arī pašvaldību izpratni par to nozīmību: “Pašvaldības, pat nezinot būs vai nebūs mūsu organizēta Eiropas Sporta nedēļa, gada darbu kalendāros septembrī jau iezīmē savus “BeActive” pasākumus. Tātad – sēkla iesēta, un puķe zaļo!” priecājas prezidents. Pērn vairāk aptuveni 400 Eiropas Sporta nedēļas aktivitātēs iesaistījās vairāk nekā 50 000 dažāda vecuma iedzīvotāji.
Kad LOK atteicās rīkot Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādes, šo tradīciju pārņēma LSFP, un tagad notiek Latvijas skolu Ziemas festivāls. “Šogad tajā piedalījās 1370 jaunie sportisti no 120 skolām. Tā bija ekselenta sadarbība ar Madonas novada pašvaldību,” Einars Fogelis arvien uzsver pašvaldību būtisko lomu Latvijas sporta attīstībā. Pateicoties dažādu digitālo aplikāciju iespējām, arī kovidpandēmijas laikā šie ziemas festivāli notika.
Pirms dažiem gadiem Ventspilī aizsākās “Ģimeņu spēles”. “Lucavsalā kopā ar starptautiskiem partneriem noorganizējot “Pludmales spēles”, parādījām, cik vienkārši brīvā dabā katrs var atrast sev pieņemamu un aizraujošu fizisko aktivitāti, ar vienkāršu nūjošanu sākot un pludmales tenisu beidzot,” atzīst LSFP prezidents. “Jāsaka milzīgs paldies Dacei Kasparei, Ilvai Biedrei, Ronaldam Režais, Aleksandrai Aristovai, kas sadarbībā ar pašvaldībām un attiecīgo sporta veidu federācijām ļoti daudz paveikuši Eiropas projektu īstenošanā. Mums ir izcils, radošs darba kolektīvs, tagadējā valde un revīzijas komisija, kuras izdevās atjaunot spēcīgā sastāvā, un kurās aktīvi strādā viceprezidenti Raimonds Vējonis un Mārtiņš Lazdovskis, valdes locekļi Aivars Platonovs, Andris Smočs, Dagnis Dubrovskis, Olafs Pulks, Agita Ābele, Māris Liepiņš un Dina Vīksna, kā arī mūsu revidenti Jānis Naglis, Aigars Svars un Jānis Geduševs. Visus šos gadus neatsverams palīgs un komandas vadītājs bijis ģenerālsekretārs Artūrs Balodis-Rozītis, savukārt par mūsu finansēm atbildīgi rūpējušās Dace Kārklīte un Dace Zeltiņa par biroja darba organizēšanu – Silvija Dzene. Paldies federāciju kolēģiem, bez kuru ieguldījuma, radošā gara un iniciatīvām ikdienas darbs nav iespējams!”
Raksta autors: Dainis Caune